Vēstule sev pagātnē: par vīriešiem, ko Tu palaidīsi garām

Mīļā Zane,

Rakstu Tev no nākotnes. No vietas, kur Tu būsi pēc vēl pēc piecpadspadsmit gadiem un man ir dažas lietas, ko es gribu Tev teikt.

Pirmkārt – elpо. Viss būs labi. Pat labāk, nekā Tu spēj iedomāties. Otrkārt – vīrietis, par kuru Tu sapņo? Viņš atnāks. Bet ne tagad. Ne pēc gada, ne diviem. Viņš atnāks tieši tad, kad Tu to vismazāk gaidīsi. Treškārt – un tas ir svarīgākais – man ir jārunā ar Tevi par to, KĀPĒC Tu viņu šobrīd nevari satikt.

Un par vīriešiem, kurus Tu palaidīsi garām.

Par to, ko Tu meklē attiecībās

Es zinu, ka Tev šobrīd šķiet, ka zini, ko meklē. Bet patiesībā Tu nezini. Tu tausties tumsā un zini tikai to, ko Tu JŪTI. Tu meklē sajūtas: sirds sažņaugšanos, kad viņš neatzvana. Nemiera pilno gaidīšanu. Eiforisko reibumu, kad viņš pēc trim klusēšanas dienām uzraksta: “Piedod. Es domāju par Tevi.” Tu meklē emociju šūpoles. Augšup – lejup. Laime – sāpes. Tuvu – tālu. Un Tu domā, ka TĀ ir mīlestība.

Tas ir tāpēc, ka sen atpakaļ Tu esi iemācījusies, ka mīlestība ir saistīta ar sāpēm. Ka tad, ja nesāp – tas nav īsts; ja nav greizsirdības – viņš nemīl; ja nav drāmas – tas ir garlaicīgi, pliekani, pelēki. Un tāpēc Tu izvēlies vīriešus, kuri liek Tev ciest. Tu droši vien dusmosies un teiksi, ka tas nenotiek apzināti – Tu taču negribi ciest! Bet zemapziņā... zemapziņā Tu domā, ka ciešanas pierāda, ka tas ir nopietni. Un tāpēc Tu palaidīsi garām tos, ar kuriem ir... miers.

Pirmais: tas, ar kuru ir “parāk viegli”

Viņš vienmēr Tev atbildēs un būs pieejams. Viņš Tev teiks to, ko jūt, un darīs to, ko teiks. Taču Tu viņu raksturosi, kā…paredzamu. “Man ar viņu nav nekādu emociju,” Tu stāstīsi draudzenēm. “Viņš ir labs, bet... es neko nejūtu.” Un tomēr – Tu jutīsi. Tu jutīsi nepazīstamu mieru. Tu jutīsi drošību un jutīsi, ka vari būt pati. Taču Tev tas būs... garlaicīgi. Jo Tu esi pieradusi pie adrenalīna. Pie tā, ka nav zināms – viņš uzrakstīs vai nē; viņš atnāks vai nē; viņš mīl vai nē.

Un tad, kad vīrietis ir saprotams un patiess – Tu domāsi, ka viņš Tevī neizraisa jūtas. “Nav klikšķa” Tu teiksi.

Tu domāsi, ka problēma ir tā, ka viņš neiedveš Tevī īpašu uguņojošu kaislību. Bet patiesībā problēma ir tā, ka Tu esi atkarīga no haosa. Tāpēc, kad viņš piedāvās mierīgas, stabilas, paredzamas attiecības – Tu bēgsi, jo domāsi: ja nav drāmas – nav arī mīlestības.

Bet zini?

Mīlestība nav par drāmu. Mīlestība ir par mieru.

Miers nav garlaicība. Miers ir DROSME būt pašai sev. Drosme nomest maskas. Drosme parādīt savus tarakānus un skeletus skapī.

Ar šo vīrieti Tev būs iespēja šai drosmei, taču Tu to uztversi kā “jūtu trūkumu”. Tu viņu palaidīsi garām.

Otrais: tas, kurš “nemaz nav mans tips”

Viņš būs atšķirīgs no tiem, ar kuriem Tu būsi tikusies. Viņš nebūs dramatiskais mākslinieks ar salauztu sirdi. Viņš nebūs tas noslēpumainais, kurš runā mīklās un nepieejamais, kura sirdi Tu gribi atkausēt. Viņš būs vienkārši labs cilvēks. Ar skaidrām vērtībām, godīgumu un vēlmi būt patiesam. Taču… Tev tas liksies neinteresanti.

Jo Tu esi pieradusi nodarboties ar vīriešu atšifrēšanu un pieradusi pie centieniem saprast, ko viņš “īstenībā domā”. Tu esi pieradusi analizēt katru vārdu un katru žestu, meklējot slēptās nozīmes. Un, kad vīrietis vienkārši teiks, ko viņš domā un jūt – Tev tas liksies par vienkāršu. Tu to dēvēsi par “dziļuma trūkumu”. 

Bet patiesībā?

Patiesums NAV vienkāršība. Patiesums ir RETUMS.

Viņš vēlēsies būt patiess ar Tevi. Bez maskām. Bez spēlēm. Tomēr Tu nebūsi tam gatava, jo tad, ja nav jāmin mīklas – nav interesanti. Tu domāsi: kur ir izaicinājums? Kur ir dziļums? Bet dziļums nebūs jāmeklē, tas tur būs – tīrs un atklāts, nevis ietīts noslēpumos.

Tu viņu palaidīsi garām. Jo Tu esi pieradusi pie tā, ka “īstās” attiecības ir sarežģītas, grūtas un par tām ir jācīnās. Tomēr īstās attiecības nav grūtas, tās ir vienkāršas. Ne vieglas - bet vienkāršas. Un vienkāršums Tev liksies garlaicīgs.

Trešais: tas, kurš “grib pārāk daudz”

Viņš Tevi gribēs REDZĒT. Ar visiem Taviem tarakāniem un bailēm. Ar visu Tavu pagātni.

Un Tu... Tu bēgsi.

Jo Tu esi pieradusi SLĒPTIES un rādīt tikai savu “labo pusi”. Tu esi pieradusi būt tāda, kādu, Tavuprāt, pieņems un mīlēs. Kad viņš jautās: "Bet kā Tu PATIEŠĀM jūties?" – Tu jutīsi paniku un vēlmi pazust no zemes virsas. “Viņš ir pārāk uzstājīgs,” Tu teiksi. “Viņš grib par daudz un par ātru.”

Taču patiesībā viņš vienkārši gribēs ĪSTUMU un gribēs pazīt patieso Tevi, nevis Tavu masku un rūpīgi slīpēto tēlu. Tieši tas Tevi nobiedēs. Tu būsi apjukusi un domāsi – ja viņš redzēs īsto Tevi, varbūt viņš vairs negribēs palikt?

Tāpēc tu izvēlēsies tos, ar kuriem var palikt virspusē. Ar kuriem var spēlēt lomas. Ar kuriem vari būt “ideālā Tu”. Bet tad, kad Tu spēlēsi “ideālās” lomu, Tu jutīsi tukšumu un jutīsies vientuļa. Pat esot attiecībās.

Mans vēstījums Tev

Es tagad zinu lietas, ko Tu vēl nezini. Es zinu, ka “gatavs” vīrietis neeksistē. Vīrietis veidojas un nobriest. Caur grūtībām. Caur izaicinājumiem. Caur attiecībām. Un Tavs uzdevums nav atrast gatavu, bet gan dot iespēju kādam par tādu KĻŪT. Es zinu, ka Tavi kritēriji ir smieklīgi. Auto, dzīvoklis, alga, emociju “salūti” – tas viss nāk un aiziet. Bet raksturs un mugurkauls? Godīgums? Spēja būt ievainojamam? Spēja uzklausīt? Prasme parūpēties, sargāt un lolot? Tās ir vērtības, kas paliek. Es zinu, ka Tu meklē drošību. Bet drošība nav dzīvoklī. Nav algā. Nav titulā. Drošība ir cilvēkā, kurš paliek arī tad, kad ir grūti. Kurš neslēpjas, neveido tēlus un nespēlē spēles.

Mīļā Zane, es zinu – Tu domā, ka Tu meklē mīlestību, taču patiesībā Tu meklē pierādījumu. Pierādījumu tam, ka Tu esi pietiekami laba. Pierādījumu tam, ka Tevi var mīlēt. Pierādījumu tam, ka Tu esi vērtīga. Un tāpēc Tu izvēlies vīriešus, kuriem Tev sevi jāpierāda. Kuru mīlestība ir jāizcīna un jāiekaro. Jo tad, ja viņš Tevi izvēlas viegli, Tu sev neapzināti jautā: kur tad ir mana vērtība?

Bet zini, ko es gadu gaitā esmu sapratusi?

Tev nav jāpierāda sava vērtība. Tev ir JĀZINA sava vērtība.

Kad Tu to zināsi – Tu vairs nemeklēsi vīrieti, ar kuru jācīnās. Tu vēlēsies sev blakus vīrieti, ar kuru kopā AUGT. Nemeklēsi vīrieti, kurš Tev liek ciest. Tu vēlēsies vīrieti, ar kuru Tu vari būt mierā. Nemeklēsi vīrieti, kurš Tev jauc prātu. Tu vēlēsies vīrieti, ar kuru Tu jūti skaidrību. Nemeklēsi vīrieti, kura klātbūtnē Tu slēpies un izliecies. Tu vēlēsies vīrieti, ar kuru Tu drīksti būt patiesa.

Kad tas notiks

Esi droša - viņš atnāks. Bet ne tagad. Ne tagad, kad Tu vēl domā, ka starp mīlestību un sāpēm ir vienlīdzības zīme. Ne tagad, kad Tu vēl meklē emocionālas šūpoles. Ne tagad, kad Tu vēl baidies no miera. Viņš atnāks pēc vairākiem gadiem, kuros Tu:

Mācīsies, ka vientulībā nav nekā baisa. Mācīsies, ka Tu vari būt laimīga arī viena. Mācīsies, ka Tev nav vajadzīgs vīrietis, lai justos pilnīga. Mācīsies pieņemt sevi ar visiem tarakāniem un skeletiem skapī. Mācīsies, ka mīlestība nav drāma. Mācīsies, ka miers nav garlaicība.

Un tad – tieši tad, kad Tu vairs nemeklēsi – viņš ienāks Tavā dzīvē. Ar viņu Tu sajutīsi kaut ko, ko līdz šim nekad nebiji jutusi: mieru, sazemēšanos, drošību būt pašai sev, drosmi nomest maskas, brīvību būt ievainojamai. Ne uzreiz, bet pakāpeniski. 

Un tas būs... klusi. Salīdzinājumā ar visiem tiem emociju kalniņiem, kuros Tu dzīvoji. Nebūs grandiozās augšupejas un nebūs dramatiskās lejupslīdes. Būs vienkārši... ikdiena. Ikdiena, kurā Tu REDZI un esi REDZĒTA. Ikdiena, kurā Tu pati audz un ļauj augt un veidoties otram. Ikdiena, kurā nav jāmin mīklas, jo viss tiek atklāti pateikts. Sākumā Tev tas varētu šķist garlaicīgi. Jo Tu būsi pieradusi pie adrenalīna. Tomēr Tu sapratīsi: Tas nav garlaicīgi. Tas ir DZĪVI. Un viss pārējais – bija tikai haoss.

Par tiem, ko Tu palaidi garām

Un zini? Es šodien nedusmojos un nepārdzīvoju par tiem, kurus es palaidu garām, bet gan esmu priecīga un pateicīga Jo tad, ja es būtu palikusi ar kādu no viņiem toreiz, kad es vēl domāju, ka mīlestība ir par sāpēm – es būtu viņus iznīcinājusi.

Es būtu pieprasījusi drāmu, kur ir miers. Es būtu pieprasījusi pierādījumus, kur ir uzticēšanās. Es būtu pieprasījusi intensitāti, kur ir stabilitāte.

Un tad pēc laika es būtu sūdzējusies, ka “viņš mainījās”. Bet patiesībā – es vienkārši nebiju gatava tam, ko viņš piedāvāja. Tāpēc es esmu pateicīga, ka viņi aizgāja. Esmu pateicīga, ka man bija šie gadi. Gadi, kas man ļāva saprast un ļāva pieņemt lēmumu mainīties, lai es varētu kļūt par sievieti, kura ir gatava siltam mīlestības mieram.

Es gribu, lai Tu zini

Mīļā Zane, Tu šobrīd dzīvo emociju šūpolēs un domā, ka tā ir dzīve. Tu plosies sāpēs, neziņā, pārdzīvojumos un pašas veidotās drāmās, jo domā, ka tas un tikai tas Tev liek justies dzīvai. 

Tā nav dzīve. Tā ir izdzīvošana. Dzīve sāksies tad, kad Tu pārstāsi meklēt sāpes. Tā sāksies tad, kad Tu sapratīsi, ka mīlestība nav par pierādīšanu. Tad, kad Tu būsi gatava ieskatīties spogulī – un patiesi pieņemt to, ko redzi: ar visiem tarakāniem, skeletiem un pagātni.

Un tad – tikai tad – Tu būsi gatava satikt viņu. Ne agrāk. Patiesība ir tāda: ja Tu viņu satiktu tagad – Tu viņu nepazītu un palaistu garām. Jo viņš būtu "pārāk vienkāršs". "Pārāk paredzams". "Pārāk mierīgs". Pēc vairākiem gadiem – kad Tu būsi nogurusi no haosa – Tu viņu beidzot ieraudzīsi.

Noslēgumā

Es nezinu, vai Tu mani uzklausīsi. Es nezinu, vai Tu to spēj bez nievāšanas un ar tīru sirdi. Jo es zinu – tagad Tu vēl domā, ka mīlestībai ir jāsāp, Tu domā, ka visu pati zini labāk un daudz kam vairs vai vēl netici.

Tomēr, ja vari – atceries:

Mīlestība nav par sāpēm. Mīlestība ir par būšanu brīvai no tām. Mīlestība nav par augšā – lejā. Tā ir par sazemēšanos. Mīlestība nav par slēpšanos. Tā ir par REDZAMĪBU. Un, ja Tu tagad to nezini - nekas. Tu to uzzināsi.

Ar mīlestību (un pateicību par visiem maniem skolotājiem), Zane, 2025. gads

Un Tev, kas šo lasa

Varbūt Tu arī dzīvo emociju šūpolēs.Varbūt Tu arī domā, ka tad, ja nesāp – tas nav īsts.Varbūt Tu arī baidies no miera, un Tev tas šķiet garlaicīgs.

Tu neesi vienīgā.

Un tas, ko Tu meklē – nav drāma, haoss vai nemitīga pierādīšana. Tas ir miers. Sazemēšanās. Drosme būt redzētai.​​ Un vēl kaut kas

Es zinu, ka Tu tagad domā - “Bet kā lai es zinu? Kā lai es atšķiru to, kurš “vēl nav gatavs, bet būs” no tā, kurš “nekad nebūs”?”

Un te ir atbilde: to Tu nevari zināt uzreiz.

Tāpēc ir posmi. Tāpēc ir laiks. Tāpēc ir pakāpeniskums. Tu nedod viņam visu pēc mēneša. Tu nedod viņam savu sirdi pēc trīs randiņiem. Tu nedod viņam savu ķermeni, cerot, ka tas viņu piesaistīs. Tu viņam dod – iespēju. Iespēju Tevi aplidot. Iespēju parādīt, ka viņš ir cienīgs. Iespēju parādīt, kurp viņš iet un vai viņš grib, lai Tu ej līdzi. Un pa to laiku – Tu REDZI. Tu redzi, vai viņš dara to, ko saka. Tu redzi – viņš aug vai stagnē. Tu redzi – viņš Tevi ciena vai izmanto. Un tikai tad, kad Tu esi REDZĒJUSI – Tu izvēlies.

Ne agrāk. Tev pašai sev jāatbild: Tu meklē cilvēku vai ideju par cilvēku. Un, ja Tu meklē ideju… Tu vari meklēt visu mūžu. Jo idejas neeksistē. Eksistē cilvēki. Nepilnīgie. Augošie. Meklējošie. Tāpat kā Tu.

Vairāk par to, kā sagatavot sevi patiesas mīlestības satikšanai

Patiesība ir – mēs satiekam savus cilvēkus tad, kad esam gatavi viņus ieraudzīt.