Viss sākās ar jautājumu. Vienu no daudzajiem, kas viens pēc otra parādījās manā vēstuļu kastītē kā klusas, izmisušas balsis tumsā. "Kāpēc viņš pazuda? Viss taču šķita tik labi..."

Es pazinu šo sāpi. Biju to nereti dzirdējusi konsultāciju telpā – īpašajā klusumā, kas iestājas pēc tam, kad sieviete pārstāj runāt un gaida, ka es izvilkšu brīnumnūjiņu. Kādu vienkāršu atbildi uz jautājumu: kāpēc es kārtējo reizi paliku viena? Taču vienkāršas atbildes nebija. Bija vien scenārijs, ko redzēju atkal un atkal, it kā skatītos vienu un to pašu filmu ar dažādām aktrisēm: viņa satiek vīrieti, pēc pāris randiņiem jau iztēlē redz laulības kleitu, pēc pirmā skūpsta sapņo par kopīgu māju, pēc pirmās nakts plāno bērnu vārdus. Viņa izšķīst. Izkūst. Pazaudē pati sevi, it kā attiecības būtu kāda kalna virsotne, kurā viņa var nolikt visu savu laimi, visas ilgas, visu nākotni. Taču tad, it kā pavisam pēkšņi un negaidīti – vīrietis attālinās.

Paliek tikai jautājums: kāpēc? 

Tā vakara vēstule bija gluži kā pēdējais piliens traukā, kas jau bija pilns un man radās doma uzrakstīt padziļinātu rakstu par attiecību posmiem. Kaut ko, ko manas sekotājas varēs izlasīt un ieraudzīt: pakāpeniskums nav tikai skaists vārds grāmatās – tas ir likums. Gluži kā gravitācija. 

Piesēdos pie datora savā Liepājas dzīvokļa guļamistabā. Bija novembra vakars, tumšs un klusi lietains. Sāku rakstīt. Pašai par pārsteigumu, vārdi plūda kā upe, kas būtu pēkšņi izlauzusies brīvībā pēc gadiem ilga aizsprostojuma. Rakstīju par to, ko redzēju konsultācijās – par sievietēm, kuras pieķērās pārāk ātri; par vīriešiem, kuri bēga, jo nejuta brīvību; par attiecībām, kas sabruka pirms paguva sākties, jo tās tika būvētas balstoties uz kaislību, nevis uz vērtību pamatiem. Pulkstenis bija trīs no rīta. Tad četri. Un tumšās debesis aiz loga pamazām sāka sārtoties. Es vairs nevarēju apstāties. Tas, kam bija jākļūst par rakstu, auga un brieda, gluži kā dzīva būtne. Rakstītais pārvērtās par nodaļām un nodaļas – par grāmatu. Rakstīju tā, it kā kāds man blakus čukstētu šos vārdus ausī It kā es vienkārši pierakstītu to, ko jau sen zināju, bet nebiju izteikusi skaļi.

Attiecību dejā ir divi dejotāji. Un, lai cik bieži sākumā pie manis nāca tieši sievietes ar jautājumiem, ar laiku sapratu: vīrietis nereti pārdzīvo tikpat stipri – vienkārši biežāk to dara klusumā. Viņš nejautā "kāpēc viņa atsvešinās", taču jūt to pašu neizpratni. Vīrietis negrib "tikai vienu", bet nezina, kā būt brīvam un vienlaikus atbildīgam. Un ir arī jaunie cilvēki, kas tikai sāk šo ceļu. Un pāri, kas jau gadiem mēģina atrast atpakaļceļu viens pie otra, bet nezina, kurā virzienā nogriezties kārtējā krustojumā. 

Šī grāmata ir ikvienam, kurš jūt, ka attiecībās ir kaut kas dziļāks par nejaušību.

Šī grāmata nav instrukcija. Tā nav pareizo atbilžu katalogs. Tā ir karte, kas parāda likumus – tos pašus, kas darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs tos zinām vai ne. Taču ceļu ejat jūs paši – katrs savu. Ar saviem soļiem, savā tempā, savā virzienā. Es tikai parādu, kā strādā pati spēle. Kā to spēlēt – tā jau ir jūsu izvēle. 

Zane Ozoliņa

Psiholoģe-konsultante. Sieva. Trīs bērnu mamma.
Sieviete, kura tic, ka attiecības var būt vieglas, ja vien zini likumus.