Trīs restorāni, viens "jā" un pazaudēta pašcieņa. Cena, par kuru neviens nerunā

Balti ziedi uz galda. Rozes. Viņas mīļākās.

Viņa tās ierauga, nākot uz restorānu – viņš ir izvēlējies galdiņu pie loga, un vakara saules stari krīt pāri ziedlapiņām tā, ka tās izskatās kvēlojošas. Baltas rozes uz tumšās koka virsmas. Viņš pieceļas un sagaida viņu pie galdiņa. Atvelk krēslu.

"Tu atcerējies," viņa saka, un viņas balss izklausās nedaudz aizsmakusi. Jo tas ir skaisti. Tas ir uzmanīgi. Tas ir... pārdomāti.

"Protams," viņš pasmaida. "Es dzirdu, ko tu saki." Šajā mirklī kaut kas viņā sažņaudzas. Būtu loģiski, ja tas būtu no prieka, tomēr tas nav prieks. Tas ir no spiediena, kas nav paskaidrojams vārdos un ir tikai sajūtams. 

Viņa dodas ieskatīties spogulī un pārliecinās, ka lūpu krāsa ir ideāla. Viņa atgriežas pie galdiņa ar smaidu, kas ir tikpat rūpīgi izvēlēts kā Michael Kors kleita, kuru viņa pirka speciāli šim vakaram.

Viņa grib būt tā sieviete, kuru vērtē. Kuru izvēlas. Par kuru maksā.

Trīs randiņi. Trīs restorāni. Viņa Google meklētājā vakar rakstīja: "kad normāli gulēt ar vīrieti pēc randiņa". Internets teica – kad jūties gatava. Bet ko nozīmē "gatava"? Vai tā ir vēlme? Vai tas ir laiks? Vai tā ir... investīcija?

Viņa paņem ēdienkarti, bet neredz, kas tajā rakstīts. Viņa redz tikai viņu – kā viņš pasūta vīnu, atceroties, kā viņa pirmajā randiņā pieminēja, ka viņai patīk Sauvignon Blanc. Redz, kā viņš runā ar viesmīli pieklājīgi, bet pārliecināti. Redz vīrieti, kurš zina, ko dara. Kurš ir ieguldījis šajā vakarā.

Un tad - neizbēgamais jautājums vakara beigās:

"Varbūt tu vēlies atbraukt pie manis? Uz glāzi vīna."

Viņa zina, ka tā nav tikai glāze vīna. Viņas galvā atskan mātes balss: "Neviens vīrietis negrib pirkt govi, ja var dabūt pienu par brīvu." Draudzenes balss: "Ja tu pārāk ilgi vilcināsies, viņš pazudīs." Instagram citāts, ko viņa šorīt redzēja: "Vīrieši investē tajā, ko novērtē."

Un viņa sevi pārdod par trim vakariņām un rozēm.

"Labi," viņa saka. "Braucam."

Viņa sēž uz baltā ādas dīvāna viņa elegantajā dzīvoklī, viņš apsēžas blakus un pasniedz auksta baltvīna glāzi. "Vai tev šeit patīk?" viņš jautā, un viņa pamāj. Grib teikt kaut ko par pārdomāto iekārtojumu, taču nepagūst, jo viņš pieliecas un skūpsta viņu. Viņš skūpstās labi. Uzmanīgi. Maigi. Viņš smaržo pēc mentola un saldeni rūgtas koksnes. Viņa Bose skaļruņi atskaņo Two Feet “I Feel Like I’m Drowning”. Visa šī kombinācija ir tik pareiza un perfekta, taču kaut kur dziļi sevī viņa jūt – tas nav tas, ko viņa vēlas. Tas ir tas, ko viņa domā, ka ir parādā.

Viņa guļ viņa gultā ar aizvērtām acīm un skaita – cik minūtes vēl? Viņas ķermenis ir tur, bet prāts – citur. Viņa domā par rītdienas darba prezentāciju. Par to, vai viņš viņai no rīta pagatavos brokastis. Par to, vai tagad viņa ir "tā" – nopietna kandidāte, nevis vienas nakts piedzīvojums.

Viņa maksā ar savu ķermeni, cerot nopirkt viņa mīlestību.

No rīta viņš saka: "Vakar bija brīnišķīgi."

Viņa atbild: "Man arī."

Meli plūst tikpat viegli kā skropstu tuša, ko viņa uzklāja vannasistabā, kamēr viņš vēl gulēja.

***

Pēc trim mēnešiem viņa satiek savu draudzeni.

"Tu izskaties... citādi," draudzene saka.

"Zini, es nupat bloķēju viņa numuru," viņa atbild. "Un es beidzot sapratu."

Viņa dziļi ieelpo. "Es vienmēr skaitīju. Pirmajā randiņā – 80 eiro. Otrajā – 120. Trešajā – 150. Kopā 350. Es pati sev uzstādīju cenu. 350 eiro. Tieši tik es esmu vērta."

Draudzene klusē.

"Es domāju – viņš tik daudz iegulda, tāpēc man jāatmaksā," viņa turpina. "Es maksāju ar savu ķermeni. Katru reizi. Ar visiem. Un katru reizi es pēc tam sēdēju vannā un mazgāju viņus no sevis. Jutos... lēta. Pat ar dārgiem restorāniem."

"Bet vai tu saproti, ka tu nebiji upuris?" draudzene maigi jautā.

"Jā. Es biju līdzdalībniece. Es pati sevi pārdodu. Es pati izlēmu, ka esmu prece ar cenu. Trīs vakariņas = sekss. Dāvanas = lojalitāte. Uzmanība = pieejamība."

Draudzene redz, kā viņa saprot – viņa nebija upuris. Viņa bija līdzdalībniece pati savā degradācijā.

Viņa parāda draudzenei savu telefonu. Instagram. Visas tās bildes – restorāni, šampanietis, ziedi. Tagotās vietas. Filtri.

"Es gribēju būt tā sieviete," viņa saka. "Tā, par kuru maksā. Tā, kuru izvēlas. Bet neviens neredzēja otru pusi. Kā es gulēju ar aizvērtām acīm un skaitīju minūtes. Kā es domāju par rītdienas darbu, kamēr viņš... Kā es sev meloju, ka tas ir labi."

Bet patiesībā viņa jutās iztukšota.

"Zini, kas ir vissliktākais?" viņa jautāja. "Es pati sev uzstādīju šo cenu. Es pati nolēmu, ka esmu vērta tieši trīs vakariņas. Ne vairāk. Ne mazāk. Trīs."

"Es gribēju būt tā sieviete no Instagram bildēm," viņa turpināja. "Tā, kurai pērk dārgus dzērienus. Tā, kuru fotografē pie svecēm. Tā, par kuru citi domā – viņai paveicās. Bet neviens neredzēja, kā es pēc tam sēžu vannā un mazgāju viņu no sevis. Neviens neredzēja, kā es bloķēju viņa numuru pēc mēneša, jo vairs nevarēju izturēt to sajūtu."

Viņa stāsta, ka mēģinājusi mainīties. Sāka iet uz randiņiem vienkāršākās vietās, maksāja pati par sevi. Bet problēma nebija restorānos vai naudā.

Problēma bija viņā pašā – tajā, ka viņa sevi vērtēja pēc tā, cik daudz vīrietis ir gatavs "investēt".

"Pirms divām nedēļām viens vīrietis man nopirka dārgas vakariņas," viņa teica. "Un beigās pajautāja, vai es gribu braukt pie viņa."

"Ko tu atbildēji?"

"Es pateicu – paldies par brīnišķīgu vakaru, bet es vēl neesmu gatava. Un zini, ko viņš teica?"

"Ko?"

"'Skaidrs. Tad redzēsimies citreiz.' Un otrreiz mēs nesatikāmies. Un tas ir labi. Jo viņš meklēja darījumu. Bet es vairs neesmu pārdošanā. Tagad es mācos pateikt 'nē' bez vainas sajūtas. Es mācos pieņemt komplimentus bez parādsaistībām. Es mācos ļaut vīriešiem man dot, nedomājot, ka man viņiem jāatmaksā."

Viņa ieskatās draudzenei acīs. "Zini, kas ir svarīgākais, ko es sapratu? Vīrietis, kurš skaita, cik viņš tev devis – viņš nav tavs vīrietis. Viņš ir grāmatvedis, kurš gaida, ka sakritīs bilance."

"Bet ja viņš tiešām daudz iegulda?"

"Tad viņš to dara pēc savas brīvas izvēles. Nevis lai nopirktu mani. Es vairs nejūtos parādā. Ne par restorāniem. Ne par ziediem. Ne par uzmanību. Jo mans 'jā' nav valūta – tā ir dāvana. Un to nevar nopirkt."

Draudzene viņu apskauj. "Es ticu, ka daudzas atpazītu sevi tavā stāstā."

"Jā" viņa atbild. "Jo es zinu – tur ir vēl citas. Tās, kuras šobrīd sēž kādā baltā ādas dīvānā un domā, ka ir parādā. Tās, kuras skaita eiro un mēģina izdomāt, kad būs 'atmaksājušas'. Tās, kuras vannā mazgā prom vakardienu."

"Ko tu viņām teiktu?"

"Trīs restorāni nav cena par tavu ķermeni. Tūkstoš restorāni nav. Tu neesi pārdošanā. Tu esi bezgalīgi vērtīga, un tavs 'jā' nevar tikt nopirkts. Tas var tikt tikai nopelnīts. Ar cieņu. Ar pacietību. Ar tevis, kā cilvēka, nevis kā darījuma redzēšanu."

Šis stāsts ir par kādu sievieti, kuru es pazīstu. Varbūt Tu viņu arī pazīsti. Varbūt viņa esi Tu.

→ Vairāk par to, kā veidot attiecības bez vainas un manipulācijas

Grāmatā "ATTIECĪBU PIRAMĪDA" es detalizēti izskaidroju, kā atpazīt un pārtraukt šos destruktīvos modeļus. Kā veidot attiecības, kurās Tu esi brīva un ļauj otram būt brīvam. Kurās Tavs "jā" ir dāvana, nevis maksājums.